Ja jūs kādreiz izrādītos pilnīgā mazākumā un vairākums nobalsotu, ka jums ir jāatsakās no kaut kā tik nepieciešama jūsu dzīvei kā gaiss un ūdens, vai jūs piekāptos? Galu galā, vai tad kāds vispār tic, ka ir jēga pakļauties kādas grupas autoritātei tikai tāpēc, ka viņiem ir izdevies savākt vairākumu iepretim citiem? Mēs pieņemam vairākuma kundzību tāpēc, ka mēs nedomājam, ka tā apdraudēs mūs – un tie, kurus tā apdraud, ir jau apklusināti, pirms kāds var uzzināt par viņu šaubām.
Vidusmēra pašpasludināts likumpaklausīgs pilsonis nedomā, ka viņu var apdraudēt vairākuma kundzība, jo (apzināti vai neapzināti) viņaprāt viņš ir apveltīts ar vairākuma varu un morālo autoritāti. Ja ne faktiski, dēļ tā, ka viņš ir politiski un sociāli ”mērens”, tad vismaz teorijā, jo viņš tic, ka visus pārliecinātu viņa argumenti, ja vien viņam būtu iespēja tos izklāstīt. Vairākuma kundzības demokrātija vienmēr ir balstījusies uz pārliecību, ka, ja vien būtu zināmi visi fakti, visiem būtu iespējams redzēt, ka pastāv tikai viens pareizās rīcības veids – bez šīs ticības tā būtu nekas vairāk kā pūļa diktatūra. Taču, ja arī ”pareizie” fakti būtu vienlīdz viegli saprotami visiem, pieņemot, ka tas ir iespējams, cilvēki vienalga paturētu savas individuālās perspektīvas, motivācijas un vajadzības. Mums ir nepieciešamas sociālas un politiskas struktūras, kuras to ņem vērā un kuras ir brīvas no vairākuma pūļa varas, kā arī priviliģēto šķiras pārākuma.
Dzīve demokrātijas kundzībā iemāca cilvēkiem domāt kvantitātes kategorijās, pievērst lielāku uzmanību sabiedrības viedoklim tā vietā, lai ieklausītos savā sirdsapziņā, uzskatīt sevi par bezspēcīgiem, ja nav izšķīduši cilvēku masā. Vairākuma kundzības demokrātijas sakne ir konkurence: konkurence, lai pārliecinātu citus par savu pozīciju, neatkarīgi no tā, vai tas ir viņu labākajās interesēs vai nē, konkurence, lai izveidotu vairākumu varas sagrābšanai, pirms citi pārspēj jūs šajā uzdevumā. Un zaudētāji lai iet ellē. Tajā pašā laikā vairākuma kundzība piespiež tos, kuri tiecas pēc varas, vērsties pie zemākā līmeņa kopsaucēja, izraisot cīņu par vissliktākajiem standartiem, kas atalgo vistukšākos, virspusīgākos un demagoģiskākos cilvēkus; demokrātijā vara pati par sevi kļūst saistīta ar konformismu, nevis individualitāti. Un, jo vairāk varas sakoncentrējas vairākuma rokās, jo mazāk jebkurš indivīds spēj darīt patstāvīgi, vai nu viņš iekļaujas vairākumā, vai nē.
Izliekoties, ka katram tiek dota iespēja līdzdarboties, vairākuma kundzības demokrātija piedāvā lielisku attaisnojumu to cilvēku apspiešanai, kuri nepakļaujas tās diktātam. Ja viņiem nepatīk valdība, kāpēc gan viņi paši neiet politikā? Un, ja viņi nespēj uzvarēt spēlē par vairākuma izveidošanu, lai sagrābtu varu, vai tad viņiem netika dota iespēja? Tā ir tā pati ”vainosim upuri” loģika, kuru izmanto kapitālisma attaisnošanai – ja trauku mazgātājs nav apmierināts ar savu algu, viņam ir jāstrādā smagāk, lai arī viņš varētu atvērt restorānu ķēdi. Protams, katram tiek dota iespēja sacensties, lai cik arī tā nebūtu netaisnīga – taču ko lai dara ar tiem no mums, kuri nevēlas sacensties, kuri vispār nevēlas, lai vara tiktu koncentrēta valdības rokās? Ja nu mums nerūp ne valdīt, ne arī tapt pārvaldītiem?
Tieši šim nolūkam ir domāta policija, kā arī tiesas, tiesneši un cietumi.
